Harvey Ball, Franklin Loufrani un seja, kas pieder visiem
Viens uzīmēja smaidu par 45 dolāriem un nekad to neaizsargāja. Otrs deva tam vārdu un uzbūvēja uz tā licenču impēriju.
Desmit minūtes Vusterā
1963. gada decembrī apdrošināšanas kompanijai State Mutual Life Assurance no Vusteras Masačūsetsas štatā bija problēma: pēc apvienošanās ar citu uzņēmumu darbinieki staigāja nomākti. Vadība izdomāja „draudzības kampaņu” un pasūtīja grafiku vietējam reklāmas māksliniekam, Otrā pasaules kara veterānam — Harvey Ball. Ball apsēdās un uzīmēja dzeltenu apli, divas ovālas actiņas un smaidu. Tas aizņēma apmēram desmit minūtes. Viņš saņēma 45 dolārus.
Oriģināls nebija nevainojams — viena acs ir nedaudz lielāka par otru, un smaids nav gluži simetrisks. Zīmēts ar roku, nevis ar cirkuli. Uzņēmums nodrukāja pirmās simts nozīmītes; līdz kampaņas beigām tas bija izdalījis vairāk nekā simt tūkstošus.
Seja bez īpašnieka
Ne Ball, ne uzņēmums zīmējumu neaizsargāja. 20. gadsimta 70. gadu sākumā brāļi Bernard un Murray Spain, apsveikuma karšu veikalu īpašnieki Filadelfijā, pievienoja sejai saukli „Have a Nice Day” un sāka to ražot masā mērogā. Līdz 1971. gadam tika pārdoti vairāk nekā 50 miljoni smaidiņu nozīmīšu.
Ball no tā nenopelnīja ne centu vairāk. Viņa dēls atcedējās, ka tēvs to nekad nenolžēloja — pateicības vēstules no visas pasaules viņam bija mīļākas par autoratlīdzībām. Viņš iedibināja World Smile Day, ko atzīmē oktobra pirmajā piektdienā. Viņš nomira 2001. gadā. Uz viņa kapa pieminekļa ir smaids.
Pasaulē vienkāršākais zīmējums izrādījās arī visgrūtāk paturams sev.
Labas ziņas Parīzē
Okeāna otrā pusē Franklin Loufrani, franču žurnālists un licencēšanas speciālists, bija noguris no virsrakstiem par Vjetnamas karu un Niksonu. Viņš piedāvāja dienas laikrakstam France-Soir akciju „Prenez le temps de sourire” — „Atrodi laiku pasmaidīt”. Katra laba ziņa laikrakstā saņēma zīmi: dzeltenu sejināmu. Akcija sākās 1972. gada 1. janvārī. Tiek stāstīts, ka šis dzeltenais smaids bijis pirmā krāsa, kas jebkad parādījās laikraksta melnbaltajā pirmajā lapā.
Loufrani izdarīja to, ko Amerikā neviens nebija izdarījis: reģistrēja sejināmu kā prečzīmi un deva tai vārdu — Smiley. Viņš nodrukāja desmit miljonus uzlīmju un izdalīja tās par brīvu. Drīz vien sekoja pirmās licences, starp tām Mars šokolādes dražējas ar smaidu uz katras.
No uzlīmes līdz zīmolam
1996. gadā uzņēmumu pārņēma Franklina dēls Nicolas Loufrani un Londonā nodibināja The Smiley Company. Viņš aizsargāja zīmolu aptuveni simt valstīs un pārvērta logotipu par dzīvesveidu. Šodien Smiley sadarbojas ar simtiem licenču turētāju — no Nutella un McDonald’s līdz Moschino un Fendi —, un uzņēmums daļu peļņas ziedo savā labdarības fondā. Smaids parādījās pat 2012. gada Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.
Divi stāsti
Tātad kas izdomāja Smiley? Pietiek nolikt abas sejināmas blakus.
Līdzību ir grūti nepamanīt. Dizaina vēsturnieki parasti min Harvey Ball kā pasaulē izplatītā zīmējuma autoru. The Smiley Company uzsver, ka tieši Franklin Loufrani pirmais reģistrēja smaidu un padarīja to par zīmolu. Abi apgalvojumi ir patiesi. Ball deva pasaulei seju. Loufrani deva tai vārdu — un īpašnieku.
Turklāt tā pati dzeltenā sejināma ved tieši pie emocijzīmēm un emoji, ar kurām mēs šodien rakstām katru dienu. Retam zīmējumam bijusi tik gara dzīve.
Smaida laikmeti
Holandes studijas Mr Maria Smiley lampas jau gaida pie mums — dzeltenas un rozā, no 11 līdz 40 cm.
Skatīt lampas →Lasi arī: Miffy: Dick Bruna · Lavas lampas atgriežas · Seko: Smiley